Kristietības izplatīšana pirms Pāvila Kristietības izplatīšana pirms apustuļa Pāvila bija nozīmīgs posms agrīnās baznīcas vēsturē. Šis process sākās ar Jēzus Kristus mācībām un viņa sekotāju darbību. Pēc Jēzus augšāmcelšanās un debesbraukšanas, viņa mācekļi un citi sekotāji uzņēmās uzdevumu izplatīt viņa vēsti. Pirmais nozīmīgais notikums šajā procesā bija Vasarsvētki, kad Svētais Gars nonāca pār mācekļiem, dodot viņiem spēju runāt dažādās valodās, lai viņi varētu sludināt evaņģēliju dažādām tautām [Apd 2:1-4]. Pēteris, viens no Jēzus tuvākajiem mācekļiem, kļuva par galveno figūru šajā periodā, sludinot un vadot agrīno baznīcu Jeruzalemē. Pēc Pētera, arī citi mācekļi un sekotāji, piemēram, Jānis un Jēkabs, aktīvi darbojās, lai izplatītu kristietību. Viņi sludināja Jūdejā, Samarijā un citās tuvējās teritorijās. Filipus, viens no septiņiem diakoniem, bija nozīmīgs evaņģēlista lomā, sludinot Samarijā un citās vietās [Apd 8:4-40]. Stefana moceklība bija pagrieziena punkts, kas izraisīja plašāku kristietības izplatīšanos ārpus Jeruzalemes, jo ticīgie izklīda pa dažādām teritorijām, sludinot vārdu [Apd 8:1-4]. Šis izkliedēšanas process palīdzēja izplatīt kristietību plašākā mērogā. Arī Barnaba, kurš vēlāk kļuva par Pāvila līdzstrādnieku, bija nozīmīgs agrīnās baznīcas vadītājs un misionārs. Viņš bija viens no tiem, kas atbalstīja un veicināja kristietības izplatīšanu Antiohijā, kas kļuva par svarīgu kristietības centru [Apd 11:19-26]. Tādējādi, pirms Pāvila pievēršanās un viņa plašās misionārās darbības, kristietība jau bija sākusi izplatīties caur Jēzus mācekļu un citu agrīno kristiešu pūlēm.