Bābele, valstība — saukta par "haldiešu zemi" [Jer 24:5 ; Ech 12:13 ], bija plaša province Centrālajā Āzijā gar Tigras ieleju no Persijas līča uz ziemeļiem apmēram 300 jūdzes. Tā bija slavena ar savu auglību un bagātību. Tās galvaspilsēta bija Bābeles pilsēta, liels komerciālais centrs [Ech 17:4 ; Jes 43:14 ]. Bābele bija sadalīta divos apgabalos: Akadā ziemeļos un Šumerā (iespējams, Vecās Derības Šinārā) dienvidos. Starp tās galvenajām pilsētām var minēt Ūru (tagad Mugheir vai Mugayyar), uz Eifratas rietumu krasta; Uruku vai Ereku [1Moz 10:10 ] (tagad Varka), starp Ūru un Bābeli; Larsu (tagad Senkereh), Ellasaru [1Moz 14:1 ], nedaudz uz austrumiem no Ereka; Nipuru (tagad Niffer), dienvidaustrumos no Bābeles; Sefarvaimu [2Ken 17:24 ], "divas Sipparas" (tagad Abu-Habba), ievērojami uz ziemeļiem no Bābeles; un Eridu, "labā pilsēta" (tagad Abu-Shahrein), kas sākotnēji atradās Persijas līča krastā, bet tagad, smilšu uzkrāšanās dēļ, ir apmēram 100 jūdzes attālinājusies. Vēl viena pilsēta bija Kulunu vai Kalne [1Moz 10:10 ].

Sāls purvi Eifratas un Tigras ietekās tika saukti par Marratu, "rūgto" vai "sāļo", Merataimu [Jer 50:21 ]. Tie bija Kaldu, jeb haldiešu, sākotnējā mājvieta.

Slavenākie agrīnie Bābeles ķēniņi bija Akadas Sargons (3800. g. p.m.ē.) un viņa dēls Naram-Sins, kurš iekaroja lielu daļu Rietumāzijas, nostiprinot savu varu Palestīnā un pat vedot savus ieročus uz Sinaja pussalu. Liela Bābeles bibliotēka tika dibināta Sargona valdīšanas laikā. Pēc tam Bābele atkal tika sadalīta vairāk nekā vienā valstī, un kādu laiku tā atradās Elamas pārvaldībā. To izbeidza Khammu-rabi (Amrafels), kurš izdzina elamiešus no valsts un pārvarēja Ariohu, Elamas prinča dēlu. No šī laika Bābele bija vienota monarhija. Ap 1750. g. p.m.ē. to iekaroja Kassi, jeb Kosieši, no Elamas kalniem, un Kassi dinastija valdīja pār to 576 gadus un 9 mēnešus.

Khammu-rabi laikā Sīrija un Palestīna bija pakļautas Bābelei un tās Elamas suverēnam; un pēc Elamas pārākuma gāšanas Bābeles ķēniņi turpināja izmantot savu ietekmi un varu tā sauktajā "Amoriešu zemē". Kassi dinastijas laikmetā Kanaāna tomēr nonāca Ēģiptes rokās.

729. g. p.m.ē. Bābeli iekaroja Asīrijas ķēniņš Tiglat-pilesers III; bet pēc Šalmanesera IV nāves to sagrāba Kaldu jeb "haldiešu" princis Merodah-baladans [2Ken 20:12 –19], kurš to turēja līdz 709. g. p.m.ē., kad viņu padzina Sargons.

Sennaheriba laikā Bābele vairākas reizes sacēlās pret Asīriju ar elamiešu palīdzību, un pēc vienas no šīm sacelšanās Bābeli iznīcināja Sennaheribs, 689. g. p.m.ē. To atjaunoja Esarhaddons, kurš daļu gada padarīja to par savu rezidenci, un uz Bābeli tika atvests Manase kā gūsteknis [2Laik 33:11 ]. Pēc Esarhaddona nāves Saul-sumyukins, Bābeles vietvaldis, sacēlās pret savu brāli, Asīrijas ķēniņu, un sacelšanos bija grūti apspiest.

Kad Ninive tika iznīcināta, 606. g. p.m.ē., Nabopolassars, Bābeles vietvaldis, kurš šķietami bija haldiešu izcelsmes, kļuva neatkarīgs. Viņa dēls Nebukadnecars (Nabu-kudur-uzur), pēc ēģiptiešu sakāves pie Karkemišas, kļuva par ķēniņu 604. g. p.m.ē. un nodibināja Bābeles impēriju. Viņš spēcīgi nocietināja Bābeli un rotāja to ar pilīm un citām ēkām. Viņa dēls, Ļaunais-merodahs, kurš viņam sekoja 561. g. p.m.ē., tika nogalināts pēc divu gadu valdīšanas. Pēdējais Bābeles impērijas monarhs bija Nabonids (Nabu-nahids), 555-538. g. p.m.ē., kura vecākais dēls, Belšacars (Bilu-sar-uzur), ir minēts vairākos uzrakstos. Bābeli iekaroja Kīrs, 538. g. p.m.ē., un, lai gan tā vairākas reizes vēlāk sacēlās, tā nekad nespēja saglabāt savu neatkarību.

EBD