Karaļu ieleja (arābu: وادي الملوك Wādī al-Mulūk; koptu: ϫⲏⲙⲉ, romanizēts: džēme),[1] pazīstama arī kā Karaļu vārtu ieleja (arābu: وادي أبواب الملوك Wādī Abwāb al-Mulūk),[2] ir ieleja Ēģiptē, kur gandrīz 500 gadu laikā no 16. līdz 11. gadsimtam p.m.ē. tika izcirstas kapenes faraoniem un spēcīgiem dižciltīgajiem Jaunās valsts laikā (Astoņpadsmitā līdz Divdesmitā dinastija Senajā Ēģiptē).[3][4] Ieleja atrodas Nīlas rietumu krastā, pretī Tēbai (mūsdienu Luksora), Tēbu nekropoles sirdī.[5] Vādī sastāv no divām ielejām: Austrumu ieleja (kur atrodas lielākā daļa karalisko kapu) un Rietumu ieleja (Pērtiķu ieleja).[6][7] Ar 2005. gadā atklāto jauno kameru un 2008. gadā atklātajām divām papildu kapu ieejām,[8] ielejā ir zināmas 63 kapenes un kameras (to izmēri svārstās no KV54, vienkāršas bedres, līdz KV5, sarežģītai kapenei ar vairāk nekā 120 kamerām).[9] Tā bija galvenā apbedīšanas vieta lielākajām karaliskajām figūrām Jaunās valsts laikā, kā arī vairākiem privileģētiem dižciltīgajiem. Karaliskās kapenes ir dekorētas ar ainas no Ēģiptes mitoloģijas un sniedz norādes par tā laika ticējumiem un apbedīšanas praksēm. Gandrīz visas kapenes šķiet, ka tika atvērtas un izlaupītas senatnē, taču tās joprojām sniedz priekšstatu par faraonu greznību un varu. Šī teritorija ir bijusi arheoloģisko un ēģiptoloģisko pētījumu uzmanības centrā kopš astoņpadsmitā gadsimta beigām, un tās kapenes un apbedījumi turpina stimulēt pētījumus un interesi. Kopš 1920. gadiem ieleja ir slavena ar Tutanhamona kapenes atklāšanu,[10] un tā ir viena no slavenākajām arheoloģiskajām vietām pasaulē. 1979. gadā tā kļuva par Pasaules mantojuma vietu, kopā ar pārējo Tēbu nekropoli.[11] Ielejā turpinās izpēte, izrakumi un saglabāšanas darbi, un nesen ir atvērts jauns tūrisma centrs.

Vikipēdija