Jeremija – drosmīgs cilvēks

Lai saprastu Jeremiju, mums jāizprot viņa tauta, viņa vēstījums un viņa problēmas. Viņam ir daudz svarīgu vēstījumu savai paaudzei, un viņš dedzīgi brīdina par tuvojošos postu. Salīdzinot ar Jesaju, tomēr viņš piedāvā maz cerības uz nākotnes atjaunošanu. Viņa laikā, īpaši pēc Josijas nāves, tiesa ir neizbēgama. Cenšoties atgriezt savu paaudzi pie Dieva, Jeremija galvenokārt koncentrējas uz sava laika jautājumiem. Jeremija, kurš četrdesmit gadus Jūdas nacionālās pastāvēšanas laikā kā karaliste nes svarīgus vēstījumus tautai, runā par savām personīgajām pieredzēm vairāk nekā jebkurš cits Vecās Derības pravietis.

Četrdesmit gadu kalpošana

Aptuveni laikā, kad Manasē paziņoja par kroņprinca Josijas dzimšanu, Jeremijas dzimšana Anatotā praktiski palika nepamanīta. Jeremija tika audzināts ciematā četrdesmit piecus kilometrus ziemeļaustrumos no galvaspilsētas un tāpēc bija labi informēts par notikumiem, kas satricināja Jeruzālemi.

Josija kļuva par karali astoņu gadu vecumā, kad tika nogalināts Amons (640 g. p.m.ē.). Astoņu gadu laikā sešpadsmit gadus vecais karalis skaidri rūpējās par Dieva paklausību. Pēc vēl četriem gadiem Josija sāka pirmos pozitīvos soļus, lai attīrītu tautu no elku pielūgsmes. Jeruzālemē un citās pilsētās no Simeona dienvidos līdz Naftalī ziemeļos tika iznīcinātas altāri un svētnīcas svešiem dieviem. Kā jaunietis, vēl nepilns divdesmit gadu, Josija dzirdēja daudzus sarunu savā priesteru mājā par jaunā karaļa reliģisko dedzību.

Šīs vispārvalsts reformācijas laikā, ap 627 gadu p.m.ē., Jeremija tika aicināts pravietiskai kalpošanai. 1. nodaļa neuzrāda, kur viņš tajā laikā atradās vai kā tika aicināts. Atšķirībā no Jesajas majestātiskās vīzijas vai Ezehiēla rūpīgās un detalizētās pravietojuma, Jeremijas aicinājums ir ievērojams ar savu vienkāršību. Tomēr Jeremija labi apzinājās, ka Dievs viņu aicinājis būt pravietim. Šo aicinājumu apstiprina divas vienkāršas vīzijas. Mandeles zars simbolizēja pārliecību, ar kādu pravietiskā vārda piepildījums notiks, un vārīšanas katls ilustrēja viņa vēstījuma dabu. Jeremija saprata, ka viņu sagaida spēcīga pretestība, taču Dievs arī apliecināja, ka dos viņam spēku atvairīt jebkādas uzbrukumus un ka glābs viņu briesmu gadījumā.

296 Vecā Derība runā

VII.

Jeremijas laika tabula

650 — Jeremijas dzimšana – aptuvens datums

648 — Josijas dzimšana

641 — Amona kāpšana pie Dāvida troņa

640 — Josijas kāpšana tronī

632 — Josija sāk meklēt Dievu

628 — Josija uzsāk reformu

627 — Jeremijas aicinājums pravietiskai kalpošanai

626 — Nebopolassara kāpšana pie Babilonas troņa

622 — likuma grāmata atrasta templī – Pashā svinības

612 — Ninevas krišana

610 — Harans ieņemts babiloniešu rokās

609 — Josija nogalināts – Jehoahaza trīs mēnešu valdīšana Asīrijas-Ēģiptes armija pamet Harana aplenkumu un pārvietojas uz Karkemišu Jehojakims aizstāj Jehoahazu Jūdā

605 — gada sākumā ēģiptieši no Karkemišas pie Kuramati sakauj babiloniešus babilonieši izšķirošā kaujā pie Karkemišas sakauj ēģiptiešus pirmais Jūdas gūstekņu periods – Jehojakims zvēr uzticību Babilonai Nebuhadnecars kāpj pie Babilonas troņa

601 — neizšķirta kauja starp babiloniešiem un ēģiptiešiem

598 — Jehojakims mirst – Jeruzālemes aplenkums

597 — pēc trīs mēnešu valdīšanas Jehojahins tiek sagūstīts otrais gūstekņu periods – Zedekija karalis

588 — 15. janvārī sākas Jeruzālemes aplenkums Aprija kāpšana pie Ēģiptes troņa

586 — 19. jūlijā babilonieši ieiet Jeruzālemē 15. augustā templis sadeg Gedalija nogalināts – migrācija uz Ēģipti

19. nodaļa 297

No pirmajiem astoņpadsmit gadiem (627–609) Jeremijas kalpošanā mēs no Bībeles ierakstiem uzzinām maz. Ne pravietis pats, ne laikabiedru vēsturnieki nepiemin, vai viņš bija publiski iesaistīts Josijas reformā, kas sākās 628. gadā un kulminēja ar Pashā 622. gadā. Kad templī tika atrasta likuma grāmata, to karalim neizskaidroja Jeremija, bet pravietese Huldā. Tomēr no vienkāršā apgalvojuma, ka Jeremija bēdājās par Josijas nāvi 609. gadā [2Laik 35:25 ], un no abpusējās interešu kopības par reliģiju, ko dalīja gan pravietis, gan karalis, loģiski var pieņemt, ka Jeremija aktīvi atbalstīja Josijas reformu.

Ir grūti precīzi noteikt, cik daudz Jeremijas pravietojumu, kas ierakstīti viņa grāmatā, atspoguļo Josijas laiku. Izraēla apsūdzība par atkrišanu [Jer 2:6 ] lielākoties datēta ar viņa kalpošanas agrīnajiem gadiem. Lai gan masas tajā laikā vēl nebija iesaistījušās nacionālajā atdzimšanā, ir ticams, ka Josijas valdīšanas laikā Jeremija sastapās ar minimālu pretestību.

Lai arī nacionālās problēmas, kas saistītas ar Asīrijas iejaukšanos Jūdas iekšējās politikās, atkāpās fonā un Jūda bauda izcilu neatkarību Josijas laikā, notikumi Tigras un Eifratas reģionā Jeruzālemē tika vēroti ar spriedzi. Optimisms, kas saistīts ar Josijas reformu, bez šaubām mazināja bailes, ka babilonieši varētu pacelties austrumos. Ziņas par Ninevas krišanu 612. gadā, iespējams, tika sveiktas Jūdā un saprastas kā Asīrijas iejaukšanās Jūdas politikā beigas. Tomēr bailes no Asīrijas varas pieauguma lika Josijam apturēt ēģiptiešus Megiddo (609. g. p.m.ē.), lai novērstu viņu palīdzību Asīrijas spēkiem, kas atkāpās no babiloniešu armijas uzbrukuma.

Josijas pēkšņā nāve iezīmēja kritisku pagrieziena punktu notikumos gan Jūdai, gan personīgi Jeremijam. Kamēr pravietis bēdājās par dievbijīga karaļa zaudējumu, tauta tika iemesta starptautisku konfliktu virpulī. Jehoahaz valdīja tikai trīs mēnešus un nonāca ēģiptiešu faraona Nekoa rokās. Nekoa tad iecēla Jehojakimu pie Dāvida troņa Jeruzālemē. Notikumu straujā pavēršanās ne tikai atstāja Jeremiju bez politiska atbalsta, bet arī pakļāva viņu nežēlīgu atkrišanas līderu intrigām, kas baudīja Jehojakima labvēlību.

Viskritiskākie gadi 609–586 nav salīdzināmi ar nevienu citu Vecās Derības periodu. Politiskā ziņā Jūdas nacionālā neatkarība tuvojas vakaram, un starptautiskie konflikti, kas galu galā noveda Jeruzālemi līdz iznīcībai, meta nāvējošas ēnas pār Jūdu. Reliģiskajā jomā vecie grēki, ko Josija bija izskaudis, atgriezās Jehoahaza laikā. Pēc Josijas bēru ceremonijas kanaāniešu, ēģiptiešu un asīriešu elki tika atjaunoti savās vecajās vietās. Jeremija bezbailīgi un nepārtraukti brīdināja tautu par tuvojošos katastrofu. Tomēr viņa paša tauta vajāja viņu, jo viņš kalpoja atkrišanas tautai, ko vadīja neticīgi līderi. Salīdzinot ar nepārtrauktajām ciešanām un trauksmi, ko Jeremija izturēja kalpojot tautai, kuras valsts sabruka, mocekļa nāve būtu bijusi atvieglojums Jeremijam. Tā vietā, lai klausītos pravieša Dieva atnestajā vēstījumā, tauta vajāja pravieti.

298 Vecā Derība runā

Jūdu skāra krīze pēc krīzes, līdz tā gandrīz tika iznīcināta, bet neviens nepievērsa uzmanību Jeremijas brīdinājumiem. 605. gads p.m.ē. iezīmēja Babilonas gūstekņu sākumu dažiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, tomēr Jehojakims zvērēja uzticību uzbrūkošajiem babiloniešiem. Ēģiptes un Babilonas cīņā, kas turpinājās Jehojakima valdīšanas atlikušajos gados, Jehojakims pieļāva fatālu kļūdu: viņš sacēlās pret Nebuhadnecaru, paātrinot 598.–597. gada krīzi. Ne tikai Jehojakima valdīšana pēkšņi beidzās ar viņa nāvi, bet arī viņa dēls Jehojahins un aptuveni desmit tūkstoši vadošo Jeruzālemes iedzīvotāju tika aizvesti trimdā. Pilsēta saglabāja tikai nacionālās pastāvēšanas šķietamību, jo valdība bija zemāko sociālo slāņu rokās, ko vadīja marionetes karalis Zedekija.

Reliģiskā un politiskā cīņa turpinājās vēl desmit gadus, un Jūdas nacionālās cerības sabruka. Lai gan Zedekija reizēm interesējās par Jeremijas padomu, viņš galvenokārt pakļāvās Jeruzālemes pro-ēģiptiešu partijas spiedienam, kas aicināja sacelties pret Nebuhadnecaru. Tādējādi Jeremija cieš kopā ar tautu pēdējā Jeruzālemes aplenkumā. Uzticīgais pravietis ar savām acīm redzēja pravietojumu piepildījumu, ko tik bieži bija runājuši viņa priekšgājēji. Pēc četrdesmit gadu pacietīga brīdinājuma Jeremija bija liecinieks nežēlīgajam iznākumam: Jeruzāleme tika atstāta smēķējošos drupās, un templis tika sagrauts līdz pamatiem.

Jeremiju sagaidīja spēcīgāka pretestība un vairāk ienaidnieku nekā jebkuru citu Vecās Derības pravieti. Pievērsiet uzmanību, cik daudz viņš cieta par vēstījumiem, ko pravietoja. Kad viņš saboja māla trauku priesteru un vecāko publiskā sapulcē Hinnoma ielejā, viņu arestēja templī. Priesteris Pašhurs lika viņu sist un lika viņu ķēdēs [Jer 19–20]. Citā reizē viņš templī paziņoja, ka svētnīca tiks iznīcināta. Priesteri un pravieši sacēlās pret viņu masveidā un prasīja viņa izpildi. Ahikams un citi prinči viņu aizstāvēja un izglāba viņa dzīvību, bet Jehojakims vietā izlieta Urijas, cita pravieša, kas sludināja to pašu pravietojumu, asinis [Jer 26:1 –f].

Hananja personā Jeremija sastop viltus pravieti [Jer 28]. Jeremija publiski valkā koka jūgu, simbolizējot Babilonas gūstekni. Hananja to no viņa nolauž un noliedz vēstījumu. Jeremija uz laiku atkāpjas, bet pēc tam atkal parādās kā Kunga runātājs. Saskaņā ar savu pareģojumu Hananja nomirst gada beigās.

Jeruzālemē un starp gūstekņiem Babilonā citi pravieši iebilda pret Jeremiju un viņa pravietojumiem [Jer 29]. Starp viņiem bija Ahabs un Zedekija, kuri uzkurināja gūstekņus rīkoties pret Jeremijas padomu un neierasties un negatavoties septiņdesmit gadu gūstekņa periodam. Viens no gūstekņiem, Šemaja, pat raksta Zefanijam un citiem priesteriem Jeruzālemē, lai apsūdzētu un ieslodzītu Jeremiju. Citi fragmenti atspoguļo dažādu nenosauktu praviešu pretestību.

Pat viņa dzimtās pilsētas iedzīvotāji pagriezās pret Jeremiju. To atspoguļo īsi pieminējumi [Jer 11:21 –23]. Anatotas iedzīvotāji draudēja Jeremijam ar nāvi, ja viņš nepārstās pravietot Kunga vārdā. 19. nodaļa 299 Visbeidzot, viņa ienaidnieku vidū bija arī tautas vadītāji. No Jeremijas pieredzēm labi zināma ir konfrontācija ar Jehojakimu. Kādu dienu Jeremija nosūtīja uz